Pēc tam, kad dzirdēju šo stāstu no savas paziņas Zaigas, mana attieksme pret cilvēkiem radikāli mainījās, tāpat kā manam vīram.
Mēs sākām mazāk laika pavadīt ar draugiem un daudz mazāk stāstīt viņiem par savu dzīvi.
Nē, mēs neesam pārstājuši uzticēties un joprojām esam ar viņiem labās attiecībās, taču nevienu neielaižam savā personīgajā dzīvē. Un tas viss tā izveidojās pēc nepatīkama atgadījuma, kas notika ar manu draugu Zaigu un viņas vīru Nilu.
Abiem laulātajiem bija tuvi un ilglaicīgi draugi. Manas paziņas un viņas draudzenes vīri ilgu laiku strādāja kopā. Sievietes pašas kopā mācījās augstskolā.
Tad Zaiga apprecējās, bet pēc gada dzemdēja bērnu. Viņa Iepazīstināja draudzeni ar vīra kolēģi un abiem sākās romāns, kas beidzās ar kāzām.
Bet tad draudzenes vīrs pameta esošo darbu, atrada sev ienesīgāku vietu. Arī draudzenei palaimējās ar augsti apmaksātu darbu. Saziņa starp pāriem kļuva retāka.
Turklāt Zaiga vispār nestrādāja un ilgstoši bija dekrētā. Priekšniecībai tas nepatika, un sieviete tika atlaista, minot kaut kādu ieganstu.
Nilam bija smagi jāstrādā, lai viņa četriem bērniem un sievai nekā netrūktu. Bet kopumā viņiem klājās labi. Ģimene nopirka lielu māju, sāka saimniekot. Viņi pamazām stabilizēja savus ienākumus, bet īpaši turīgi nekļuva.
Savukārt otrajam, viņu draugu pārim, bērnu nebija, viņi veidoja karjeru, bieži devās ceļojumos un dzīvoja savam priekam.
Reiz Zaiga un Nils nolēma uzaicināt draugus uz savu lauku māju. Abi domāja, ka būtu lieliska ideja sarīkot viņiem atpūtu prom no pilsētas kņadas, uzcept šašliku, peldēties upē, doties uz mežu.
Turklāt laikapstākļi bija brīnišķīgi. Zaiga piezvanīja draudzenei un pastāstīja par savu priekšlikumu. Viņa ļoti nopriecājās, bet teica, ka vispirms visu pārrunās ar vīru, un tad piezvanīs un pateiks, vai varēs atbraukt ciemos…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
